Cilvēki var izprast fobijas dabu, zināt kā tā darbojas, pat saprast, kā to ieguvuši, taču, neskatoties uz to, nespēj to uzveikt. Fobijas nepazīst robežu un savā varā pakļauj jebkuru, pat gudros, skaistos un slavenos. Tās var piemeklēt cilvēkus jebkurā vecumā. Evolūcijas teorija sniedz vispārēju skaidrojumu, kāpēc fobijas ir tik izplatītas. Evolūcija nemaz nav spērusi tik ļoti lielu soli uz priekšu, un teorija pieņem, ka mūsu pamatinstinkti ir tikai nedaudz citādi nekā tie bija mūsu senčiem, kuri dzīvoja pirms desmittūkstoš gadiem. Fobijas rodas laikmeta vides neatbilstības dēļ,  tas nozīmē, ka mēs gaidām briesmas tur, kur to nemaz nav. Sistēmas, kuras mūs brīdina par draudiem pašreizējā vidē, var būt pārāk jūtīgas mūsdienu dzīvei, un trauksmes signāli tiek doti pie niecīgākā kairinājuma.

Bailes ikvienam cilvēkam ir savā ziņā pat nepieciešamas, jo tām piemīt aizsargfunkcija – tās palīdz  izvairīties no veselībai un dzīvībai bīstamām situācijām. Bailes ir atbildes reakcija uz briesmu avotu neatkarīgi no tā, vai briesmas ir reālas vai tikai iedomātas. Ikviena saprātīga būtne pazīst bailes, un tāds ir kaut cik domājoša cilvēka liktenis. Daudzie jautājumi, ko mums uzdod dzīve un apkārtējā pasaule, nepārtraukti liek mums pielāgoties. Kas gan mūs virzītu uz priekšu, piespiestu meklēt un atklāt, ja ne bailes? Patiesībā daudzi soļi cilvēces attīstības ceļā, kā arī zinātniskie atklājumi un veikumi balstās uz bailēm. Bet tās ir metafiziskas, konstruktīvas, pozitīvas un relatīvi vājas bailes. Zinātnieki ir atklājuši, ka 10% šādu baiļu ir nepieciešams katram cilvēkam, taču ne vienmēr ir tā.

Intensīvas bailes var izraisīt fizioloģiskus simptomus – paātrinātu pulsu un elpošanu, palielinātu muskuļu spriedzi, ādas piesārtumu. Atkarībā no situācijas un cilvēka personības īpatnībām bailes var izpausties ļoti plašā diapazonā — kā nedrošība, bažas, satraukums, izbailes, panika, izmisums, šausmas. Sasniedzot kulmināciju jeb afekta stāvokli, baiļu sajūta uzspiež cilvēkam tā saukto “avārijas uzvedību”. Faktiski, šajā momentā apziņa atslēdzas un cilvēks darbojas “autopilotā”. Diemžēl šīs darbības bieži ir iracionālas un var novest pie bēdīgām sekām.

Tātad, - bieži vien cilvēkiem rodas patoloģiskas bailes, kuras ir destruktīvas. Tās ne tikai sagrauj indivīdu, bet arī jau iepriekš iznīcīna viņa turpmāko darbību. Bet, kāda tad ir atšķirība starp bailēm un patoloģiskām bailēm jeb fobijām? Bailes - tā ir reakcija uz reālām briesmām, bet, savukārt, patoloģiskas bailes (fobijas) ir reakcija uz briesmām, kas ārēji nepastāv. Tās pamatojas uz iekšējām bailēm, un ļoti bieži rodas, neapzinātu motīvu dēļ. Tāpat, ja bailes kļūst uzmācīgas un ieņem cilvēka dzīvē dominējošo vietu, tās var uzskatīt par fobiju.

Fobijas kā spēcīga, visaptveroša baiļu sajūta var rasties kā atbildes reakcija uz kādu situāciju, dzīvnieku vai lietu vai citu objektu, kurš nerada tūlītējus draudus. Visplašāk izplatītās fobijas ir no čūskām, zirnekļiem, plašiem laukumiem, vai gluži pretēji – slēgtām telpām, kā arī augstuma. Cilvēki, kurus pārņēmusi fobijas lēkme, nespēj sevi pārliecināt, ka bailēm nav racionāla pamata. Vienīgais par ko viņi spējīgi domāt, kā jebkuriem līdzekļiem tikt vaļā no fobiju izraisošā avota, respektīvi, piekopj izvairīšanās taktiku, kas diemžēl, pašu problēmu nerisina.

Pavisam pastāv aptuveni 250 fobiju veidu. Atšķirībā no bailēm, kurām ir izskaidrojums, fobijas liek aiz pārbīļa nosvīst pat it kā visnekaitīgākajās vai visdīvainākajās situācijās. To iemesli slēpjas pašā cilvēkā, un bieži vien ir grūti noteikt, kas bailes un nemieru radījis. Cilvēks baidās nevis tāpēc, ka situācija ir bīstama, bet tāpēc, ka savā prātā to tādu radījis.

Cilvēkiem, kuriem ir kāda fobija, cieš viņu dzīves kvalitāte. Viņi bieži ir apjukuši, nespēj sevi pilnvērtīgi realizēt, bet, saprotot, ka viņu pārdzīvojumi ir ārpus normas un savas kontroles robežām, piedzīvo nemieru, stresu, nomāktību vai pat depresiju. Reizēm fobijas (kā piemēram,  sociofobija -bailes no sabiedrības, liela cilvēku daudzuma, kritiskas nopētīšanas, u.tml.) tik ļoti ierobežo cilvēka dzīvi, ka viņš pat atsakās doties ārpus savām mājām un/vai apmeklēt sabiedriskas vietas un publiskus pasākumus.

Visbiežāk fobijas vajā cilvēkus, kuri pēc savas dabas ir trauksmaini un bailīgi. Bieži paaugstināta trauksme cilvēkam piemīt jau kopš agras bērnības, respektīvi, - kā bāziska trauksme un tās cēloņi pilnībā nav noskaidroti. Pētījumi apliecinājuši, ka trauksmainie zīdaiņi daudz jūtīgāk reaģē pat uz daudz nekaitīgākiem objektiem nekā viņu vienaudži ar zemu vai normālu trauksmes līmeni. Protams, ka trauksmainie bērni arī veido tā saucamo riska grupu uz patoloģiskām, iracionālām (fobiskām) bailēm jebkurā (arī pieauguša cilvēka) vecumposmā.

Protams, uz jautājumu, vai fobiju var izārstēt, spēs atbildēt tikai speciālists – psihoterapeits vai psihiatrs, bet lielākā daļa fobiju ir ārstējamas. Daži fobiju veidi vieglāk padodas ārstēšanai, daži – grūtāk, bet cilvēka stāvoklis manāmi uzlabojas.

Viens no galvenajiem psihoterapijas terapijas mērķiem darbā ar fobiskiem klientiem, ir kardināli mainīt klienta domāšanu, palīdzot viņam atbrīvoties no slimīgajām iedomām attiecībā uz fobijas objektu (kognitīvā pieeja). Protams, ka bieži vajadzīga liela pacietība no abām pusēm (terapeita un klienta), jo bieži vien fobiskās iedomas ir pietiekami iesīkstējušas (rigīdas) un nemēdz viegli atkāpties.  Psihoterapeitam, īpaši terapijas sākumā, jābūt ļoti iejūtīgam, uzmanīgam un pacietīgam, citādi iespējams nevis klienta stāvokļa uzlabojums, bet pat regress. Kognitīvā terapija bieži vien tiek kombinēta ar biheiviorālo  (uzvedības) terapiju, klientu pakāpeniski pieradinot pie baiļu objekta (tā saucamā desensibilizācija) un viņu pakāpeniski iedrošinot. Nepieciešams pozitīvi stimulēt jebkuru – kaut niecīgu uzlabojumu baiļu pārvarēšanā, paužot atzinību klientam un iedrošinot viņu spert tālākus, drosmīgākus soļus. Par desensibilizāciju runājot, piemēram, ja klientam ir paniskas bailes no čūskām, tad iesākumā jau sasniegums būs, ja klients varēs bez pretīguma un bailēm iemācīties skatīties uz čūskas attēlu vai fotogrāfiju. Tālākais solis, - piem. pieskarties klientam ar roku čūskas attēlam. Pakāpeniski un neatlaidīgi turpinot strādāt ar psihoterapeitu, klients savas bailes iemācīsies pārvarēt līdz pat situācijai, kad bez bailēm varēs aplūkot dzīvu čūsku piem., zoodārzā.

Arī eksistenciālais psihoterapeits ar panākumiem var ārstēt ar fobijām sirgstošos klientus, tomēr efektīvāki rezultāti būs, ja viņš terapijā integrēs arī kognitīvi-biheiviorālās terapijas metodes.

Jāatzīst, ka kā rezultāts klientiem, kuri pilnībā izārstējas no fobijām, ir ne tikai fobisko baiļu pārvarēšana un atbrīvošanās no tām, bet bieži arī pašapziņas paaugstināšanās, pārliecības atgūšana par sevi un savām spējām un iespējām.

Fobijas var arī neārstēt, bet tad cilvēkam jābūt gatavam ne vien izmaiņām dzīvē – līdz pat darba vai ģimenes zaudēšanai un savas dzīves rituma spēcīgiem ierobežojumiem, bet arī jaunām saslimšanām. Fobiskie neirotiķi bieži slimo ar kuņģa un zarnu trakta, sirds un asinsvadu un dažādu iekšējo orgānu slimībām, kuras tajā skaitā, bieži vien raksturīgas kā psihosomatiskās saslimšanas.

Ieva Lapiņa, psiholoģe, psihoterapeite