Krīzes situācijas ir dabas katastrofas, nelaimes gadījumi vai noziedzīgi nodarījumi, kuru rezultātā jāiesaista papildus palīdzības dienesti (policija, ātrā palīdzība u.c.), pašnāvības un nāves gadījumi, vienaudžu vardarbība un citi

 

Bērnu reakcija uz krīzi

 

 Daudzi vecāki uztraucas par to, kā bērni var reaģēt uz nelaimes gadījumu, un neizprot kā viņiem var palīdzēt. Krīzes situācijā bērna uzvedībā bieži var redzēt izmaiņas un pat atgriešanos pie uzvedības, kas bērnam bija raksturīga jaunākā vecumā. Ir svarīgi zināt, ka vairumā gadījumu tās ir normālas reakcijas uz nenormālu situāciju. Bērni „pārstrādā” traumu lēnāk nekā pieaugušie, reakcija uz traumu ir atkarīga no bērna vecuma un attīstības pakāpes.

 

  Nelaimes gadījums notiek pēkšņi, pārtraucot un izmainot ikdienas dzīves ritmu. Krīzes laikā emocijas un uzvedība karam cilvēkam var būt individuāla, tomēr kopumā krīzes pazīmes ir kopīgas. Tās ietver dabiskas fiziskas reakcijas, piemēram, nogurumu, vājumu, apetītes zudumu, galvassāpes, miega traucējumus, kā arī emocionālas reakcijas – bailes, bēdas, trauksmi, koncentrēšanās grūtības, dusmas, pēkšņas raudu vai smieklu lēkmes. Kognitīvas reakcijas – palēnināta domāšana, atmiņas traucējumi, uzmācīgas domas, vainas meklēšana citos un apstākļos, kā arī uzvedības izmaiņas – norobežošanās no citiem, aizdomīgums, apkārtējiem nesaprotama uzvedība, nespēja atslābināties, emociju izvirdumi.

 Jāatceras, ka tās ir normālas reakcijas uz nenormālu situāciju.

 

  No dzimšanas līdz 2 gadiem - augsts trauksmes līmenis var izpausties kā raudāšana, košana, priekšmetu mešana, īkšķa sūkāšana, uzbudināta uzvedība. Šī vecuma bērniem vēlāk var būt tikai neapzinātas atmiņas par traumu.

 

  2-6 gadus veci bērni – var izmantot traumatisko situāciju savās spēlēs un rotaļās, var tikt novērota trauksmaina, pastiprināta pieķeršanās vecākiem vai aprūpētājiem. Var kļūt nepatstāvīgi, jebkuras izmaiņas ikdienas ritmā var izjust kā draudus, var pastiprināties nosliece uz noslēgtību, iespējami miega traucējumi, nakts murgi.

 Lai gan bērni šajā vecumā vēl nespēj saprast nāvi, traumatiskie sindromi viņiem parādās ātrāk nekā pieaugušajiem.

 

  6-10 gadus veci bērni – var izmantot traumatisko situāciju savās spēlēs un rotaļās, var pazemināties koncentrēšanās spējas, var parādīties radikālas izmaiņas uzvedībā, var fantazēt par notikumiem ar „izglābšanos” beigās, var pastiprināties tieksme uz noslēgtību, grūtības kontrolēt uzvedību, vai arī parādās uzvedības pazīmes, kuras bija raksturīgas jaunākā vecumā.

 

  10-12 gadīgas meitenes un 12-14 gadīgi zēni – attieksmē var kļūt bērnišķīgāki, var izrādīt stipras dusmas par nelaimes negodīgumu, var izrādīt uztraukumu vai eiforiju par izdzīvošanu, var saskatīt simboliski nozīmi (zīmes) pirms notikumiem pirms nelaimes un piešķirt simboliskus iemeslus izdzīvošanai pēc nelaimes. Var apspiest savas domas, jūtas, lai izvairītos no konfrontācijas ar nelaimi, var parādīties psihosomatiskas saslimšanas.

 

  12/14-18 gadus veci jaunieši – var izjust dusmas, kaunu, nodevību un izpaust savu frustrāciju ar dumpīgu uzvedību skolā. Izdzīvošana var sekmēt „nemirstības sajūtas” veidošanos. Pēc traumas bieži ir aizdomīgi un piesardzīgi savās reakcijās pret citiem. Bieži ir ēšanas un miega traucējumi. Var parādīties depresija, var zaudēt impulsu kontroli un kļūt par draudu sev un citiem. Var sākt pārlieku lietot alkoholu un narkotikas, bailes, ka nelaime var atkārtoties, var veidot jaunieša skatījumu uz savas nākotnes perspektīvu, var parādīties psihosomatiskas saslimšanas.

  Jaunieši šajā vecumā spēj kritiski izvērtēt savu un citu cilvēku uzvedību. Viņu reakcijas līdzinās pieaugušo pēctraumatiskā stresa reakcijām.

 

Kā palīdzēt pārvarēt krīzes situāciju

 

  Palīdzība aktuālajā krīzes situācijā vērsta uz bērna spriedzes līmeņa samazināšanu, palīdzot bērnam rast izeju no emocionālā apjukuma, sekmīgāk pielāgoties situācijai un gūt atbalstu esošo problēmu risināšanai.

 

 Krīzes laikā bērnam ir īpašas vajadzības. Ļaujiet bērnam būt no jums vairāk atkarīgam, jo tas nepieciešams drošības sajūtas atjaunošanai, pavadiet vairāk laika kopā, ļaujiet sajust rūpes, fizisku tuvumu.

 

  Pēc iespējas mēģiniet atjaunot ikdienas ritmu.

 

  Bērni savas jūtas izpauž dažādos veidos. Pieņemiet šīs atšķirības un ziniet, kā uz to adekvāti atbildēt. Spēja izpaust jūtas ir stipruma nevis vājuma pazīme. Sniedziet savam bērnam mīlestību un maziniet bailes, vienlaikus nenoraidot viņa jūtas. Svarīgi, lai bērns sajustu, ka „kopā mēs varam pārdzīvot visu.” 

 

 Runājiet ar bērnu par to, kas noticis. Uzklausiet viņa emocijas, dodiet tiešus skaidrojumus un īsas, patiesas atbildes uz specifiskiem jautājumiem, arī par nāvi. Lietojiet bērnam izprotamus vārdus un jēdzienus. Ir svarīgi dot pozitīvu atbalstu un stiprināt bērna varēšanu.

 

 Radiet iespējas bērnam aprunāties un pavadīt laiku kopā citiem sava vecuma bērniem.

 

  Ierobežojiet brīžus, ko bērns – īpaši mazs – var pavadīt, skatoties satraucošas ainas televīzijā.

 

 Ir svarīgi zināt, ka jūsu uzvedībai un reakcijām notikuma laikā ir spēcīga ietekme uz jūsu bērnu. Vairumā gadījumu bērns atgriežas pie savas parastās uzvedības dažu nedēļu laikā pēc krīzes situācijas.

 

  Jāatceras, ka ir svarīgi teikt taisnību bērniem par notikušo, būt godīgiem, jābūt pēc iespējas tiešam un vienkāršam, runājot par nāvi, ir svarīgi neslēpt savas jūtas saistībā ar notikušo, ir svarīgi pieņemt bērna jūtas un izprast, ka dažkārt uzvedības izmaiņas ir pārdzīvojuma sekas, un šīs reakcijas ir īslaicīgas.

 

Mag. psih. I.Pudule